Dizains pilsētas toņos un nokrāsās

dizains

Dienu no dienas rītos mostamies, ievērojam savus ikrīta rituālus un steidzamies uz darbu. Bet vai ievērojam, kas notiek mums apkārt? Pilsēta nav tik pelēka, kādu to attēlo TV ekrānā, avīžu lapā vai drūmā avīžlapas fotogrāfijā. Izrādās, ka pilsēta ir pilna krāsām un mākslasdarbiem.

„Fotoattēli paliek atmiņā labāk nekā kustīgas bildes varbūt tāpēc, ka ir nevis laika plūduma fragments, bet gan no tā izcirsts šķēlums.” (Sontag). Es mēģinu „izraut” fragmentus no pilsētas vides, kas man liekas skaisti, ko es vēlos saglabāt. Fotogrāfijas rosina domāšanu un atmiņu. Lieliski rakstīja Sontāga, ka fotoattēls ir priviliģēts mirklis, ko iespējams paņemt rokās un aplūkot atkal un atkal. (Sontag). Tā es mēģināju vākt šādus mirkļus- nevis parastus, bet priekš manis īpašus un priviliģētus. Un no šiem mirkļiem es varu radīt ko dizianiski skaistu un vēl nebijušu.

Ne visiem šķiet interesants pārspīlējums un sirreālisms. Barts savā darbā „Camera Lucida” rakstījis par to, ka pārsteigums ir tas, ko fotogrāfs sagaida no māžošanās ar tehniku, noteiktu defektu apzināts izmantojums. (Barthes). Viens defektu mēģina pārvērst iespaidīgā efektā, citam tas vēl aizvien liksies tikai defekts- bildes kroplība. Tomēr es šīs kroplības mēģinu parādīt kā kaut ko skaistu- atspīdumi uz slapja bruģa, tumsas un gaismas saspēle vienā attēlā, ēnas un fotogrāfijas likumu pārkāpšana.

Dizains un fotografēšana

Kaut sākumā man likās, ka mana foto sērija dizaina meklējumiem ne pie kā nenoved, pēcāk sapratu, ka man šis uzdevums sagādāja prieku. Es sāku meklēt kadrus visur savā ikdienā. Sāku meklēt krāsas, neierastas ainavas un salikumus. Es sāku skatīties uz apkārtni itin kā caur kameras redzošo aci. Iespējas radīt labu fotogrāfiju radās it visur. Katalogā „Kas ir svarīgi” Solvita Krese rakstīja šādus vārdus: „Fotografēšanu var uzlūkot arī kā ieinteresētības izpausmi par apkārt notiekošo un arī nenotiekošo. Lai iegūtu labu kadru, tas vispirms ir jāierauga, jāvēlas skatīties.” Un es sapratu, ka vēlos skatīties un ieraudzīt – tātad manas fotogrāfijas ir izdevušās, es esmu atradusi SAVU DIZAINU.

Atkāpe

Dažbrīd manos meklējumos es daudz aizdomājos. Vecu cilvēku aprūpe. Pansionāti, patversmes. Vai aprūpe veciem cilvēkiem ir labā līmenī? Es nobildēju pansionāta nobrukošo sienu. Vecu cilvēku aprūpe Latvijā, manuprāt, ir sliktā līmenī. Vecu cilvēku aprūpe mani rosināja izveidot projektu – pansionāta telpu dizainiska uzlabošana. Tagad es zinu, ka vismaz vienā pansionātā ir skaistas telpas. Vai arī jūs nevarat ko darīt, lai vecu cilvēku aprūpe kļūtu kvalitatīvāka un ikdiena krāsaināka?

Noslēgumā vēlos dalīties ar citātiem, kas palika neiesaistīti manā darbā, bet pavisam noteikti noderēja un iedvesmoja:

  1. „Fotogrāfija ar savu kopējamību un apšaubīšanu padarījusi to par savu absolūto, paternālo Atsauci, it kā tā būtu dzimusi no gleznas.” (Barthes 1980, 41-42).
  2. „Vispirms fotogrāfija, lai pārsteigtu, fotografē ievērojamo, bet drīz vien, pēc mums zināmā pavērsiena, tā pasludina par ievērojamu to, ko tā fotografē. Un tā „jebkas” kļūst par izsmalcinātas vērtības kalngalu.” (Barthes 1980, 45).
  3. „Dažas detaļas varētu manī kaut ko „atmodināt”. Ja tā tomēr nenotiek, tad noteikti tādēļ, ka fotogrāfs tās ielicis ar nodomu.” (Barthes 1980, 60).
  4. „Fotogrāfiskā pasākuma gara grandiozākais vainagojums ir sajūta, ka spējam satilpināt galvā visu pasauli – kā attēlu antoloģiju.” (Sontag 1973, 11).
  5. „Kolekcionēt fotoattēlus nozīmē vākt kopā pasauli.” (Sontag 1973, 11).